Zemesrieksti

Šoreiz par zemesriekstiem. Kā jau tiku rakstījusi iepriekš, daudzus riekstus, kā mēs tos saucam, botāniķi par tādiem neuzskata. Tā ir arī ar zemesriekstiem (Arachis hypogaea), kas patiesībā ir tauriņziežu dzimtas augs. Zemesrieksts ir pākšaugs, kas aug zem zemes, un paši rieksti, ko mēs ēdam, ir Arhaisa auga sēklas.

Turpinājumā zemesriekstu vēsture, ko atradu internetā. Autors gan nezināms, bet izklāsts ļoti interesants:

“Tiek uzskatīts, ka zemesriekstu dzimtene ir Dienvidamerika. Peru teritorijā atrastā pirmskolumba laiku vāze ir viena no vecākajām mūsdienās zināmajām senlietām, kas liecina par zemesriekstu izmantošanu. Vāze ir veidota zemesrieksta formā un dekorēta ar zemesriekstu attēliem. Spāņu jūrasbraucēji, kas Dienvidamerikā pirmo reizi iepazina šos riekstus, sāka papildināt ar tiem savus pārtikas krājumus. Viņi arī pārveda zemesriekstus uz Eiropu, un eiropieši sāka tos diezgan plaši izmantot, lietojot pat kafijaspupiņu vietā.

Vēlāk portugāļi nogādāja zemesriekstus Āfrikā. Vietējie iedzīvotāji drīz vien pārliecinājās, ka zemesrieksti ir vērtīgs uztura avots, turklāt tos var kultivēt arī ļoti nabadzīgā augsnē, kurā neaug neviena cita kultūra. Patiesībā šie augi bagātina nabadzīgo augsni, saistot tajā vērtīgo minerālvielu slāpekli. Vergu tirdzniecības laikā zemesrieksti no Āfrikas nonāca Ziemeļamerikā.

16.gadsimta 30.gados portugāļi aizveda zemesriekstus uz Indiju un Makao, bet spāņi nogādāja tos uz Filipīnām. Vēlāk tirgotāji zemesriekstus no šīm zemēm nogādāja uz Ķīnu. Ķīnā, kur cilvēki bieži cieta badu, sāka audzēt šo kultūru, lai nodrošinātu ļaudis ar papildu pārtikas krājumiem.

18.gadsimtā botāniķi pētīja zemesriekstus, ko iesauca par zemes zirņiem, un atklāja, ka tā ir lieliska barība cūkām. 19. gadsimta sākumā zemesriekstus sāka kultivēt Dienvidkarolīnas štatā (ASV). Amerikas pilsoņu kara laikā, kas sākās 1861. gadā, zemesriekstus uzturā lietoja abu karojošo pušu kareivji.

Tomēr tolaik populārs bija uzskats, ka zemesrieksti ir nabadzīgu ļaužu ēdiens. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Amerikas fermeri samērā maz audzēja zemesriekstus pārtikas vajadzībām. Turklāt tajā laikā zemesriekstu audzēšana bija ļoti darbietilpīgs process, jo pirmās mehanizētās iekārtas šim nolūkam izgudroja tikai aptuveni 1900. gadā.

Apmēram 1903. gadā Džordžs Vašingtons Kārvers, viens no agroķīmijas pionieriem Amerikā, sāka pētīt jaunas zemesriekstu izmantošanas iespējas. Viņš atklāja, ka šo augu varētu izmantot vairāk nekā 300 izstrādājumu ražošanā, piemēram, dzērienu, kosmētikas, krāsvielu, medicīnisku preparātu, saimniecības ziepju, insekticīdu, kā arī tipogrāfijas krāsu izgatavošanā. Kārvers mudināja vietējos fermerus, kas audzēja vienīgi kokvilnu un tādējādi noplicināja augsni, mainīt savus paradumus un pārmaiņus  audzēt arī zemesriekstus. Sekot Kārvera padomam zemkopjus paskubināja arī lielie postījumi, ko tajā laikā viņu plantācijām nodarīja kokvilnas smecernieks. Zemesriekstu audzēšana izrādījās tik ienesīga, ka šis augs drīz vien kļuva par vienu no nozīmīgākajām lauksaimniecības kultūrām ASV dienvidos. Dotanas pilsētā Alabamas štatā ir uzcelts piemineklis Kārveram, savukārt Enterpraisas pilsētā, turpat Alabamā, uzstādīts piemineklis kokvilnas smecerniekam: tā nodarītie postījumi taču pamudināja fermerus pievērsties zemesriekstu audzēšanai!” (http://wol.jw.org/lv/wol/d/r49/lp-lt/102003287)

Izrādās, zemesrieksti jau sekmīgi ir audzēti 19.gs. nogalē Latvijas muižās. Šodien mēģināsim to izdarīt mājas apstākļos.

Tātad vajadzīgs:

  • svaigi zemesrieksti (negrauzdēti, nesālīti. Ideāli, ja vēl pākstīs. Bet var iegādāties arī speciālās sēklas)
  • augsne
  • ūdens
  • pods

Tā kā Ziemeļos laika apstākļi nav gluži kā Dienvidamerikā, ir jāmeklē sēklas, kas aug salīdzinoši ātri. Esmu atradusi šķirni “Early Spanish” (auga augšana 100 dienās; citās šķirnēs tā variē līdz pat 300 dienām). Sēklas pasūtīju internetā, bet, ja būtu iespēja, veikalā būtu pirkusi pākstis.

DSC_0874

Tātad beidzot arī kaut kas noderīgs no manas pieredzes. ZEMESRIEKSTU SĒKLAS PIRMS SĒŠANAS NEMĒRCĒT!!!! Diemžēl, sējot zemesriekstus, aizrāvos, jo sēju tos vienā laikā ar zemes mandelēm un Āzijas gundegām, kas pirms sēšanas ir jāmērcē. Mācieties no manas kļūdas – zemesrieksti nekādā gadījumā nav jāmērcē!!!! Ļoti svarīgi, ka to brūnais apvalciņš paliek neskarts. Diemžēl, mērcēšanas iespaidā, lai arī tās bija lielākais 10 minūtes, apvalciņš kļuva rozīgs un sačokurojās.

DSC_0896

Sēklas zemē ieliku, bet cerība, ka tur kaut kas izaugs, ir diezgan neliela.

DSC_0902

DSC_0905

DSC_0908

DSC_0911

Augsni nedaudz pa virsu samitrināju ar pulverizatoru palīdzību.

DSC_0909

Podam pārvilku pārtikas plēvi, nodrošinot nelielu siltumnīcas efektu.

DSC_0914

Sēklas tika iestādītas 09.04.2017. Kā par brīnumu, šodien viena sēkla tomēr ir izdzīvojusi un izdīgusi. Būs zemesrieksts. Parušinājos pa pārējiem podiņiem, – un rezultāts jau bija aptuveni skaidrs, – sēklas vienkārši izšķīdušas, nekas tur nebūs. Bet vismaz viens (varbūt divi) eksperimentālais augs sanāks.

DSC_0746

Voilà!

This entry was published on April 20, 2017 at 4:13 pm. It’s filed under Eksperiments and tagged , , . Bookmark the permalink. Follow any comments here with the RSS feed for this post.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: